Šajā vīkendā kopā ar Ulriku un Imantu piedalījāmies ļoti ekstrēmās piedzīvojumu sacensībās "Līdzsvars". Tās notika Smiltenē pa nakti, starts bija 20:00, kontrollaiks līdz 10:00 nākamajā rītā. Sacensības sevī ietvēra skriešanu, velo, virves, peldēšanu, kā arī ielu velo leģendu. Bija arī divi ļoti sarežģīti prāta uzdevumi, no kura bija atkarīga tālākā darbība distancē. Par sacensībām iespējams izlasīt arī
Ulrikas blogā, bet, tā kā man šīs bija pirmās tik ekstrēmās sacensības mūžā, aprakstīšu tās, cik sīki vien varu, lai paliek vēstures annālēs :)
Priekšvēsture
Sacensībām pieteicāmies spontāni, apmēram nedēļu pirms paša pasākuma. Reiz jau biju piedalījies līdzīgā divdienniekā (S3 2009.gadā), par ko man bija pozitīvas atmiņas, tāpēc, īpaši nevilcinoties, piekritu. Mazliet gan izbrīnīja augstā dalības maksa (Ls 24 no cilvēka), bet likās, ka varētu atmaksāties pasākums, un tā arī bija. Komandas nosaukums tika izvēlēts "Sauvignon Blanc", acīmredzot pēc baltvīna markas, ko lietoja abi pārējie komandas locekļi, kad viņiem radās brīnišķīgā ideja pieteikties šiem mačiem.
Ierašanās Smiltenē
 |
| 1.posms pieveikts, sejās smaids |
|
Atbraucām laicīgi pa maršrutu Saulkrasti-Liepupe-Limbaži-Valmiera-Smiltene, pa ceļam Valmieras "Sport2000" veikalā iepērkot mājās aizmirsto ekipējumu (zeķītes, kreklu utml.) Lai arī ieradāmies kādu stundu pirms starta, sanāca neliels stresiņš, skrūvējot kopā riteņus, apgūstot aizlienētās somiņas un meklējot baterijas pa lēto iegādātajiem pieres lukturīšiem. Kapteiņu sanāksme, vadošie norādījumi, un mūsu riteņi jau novietoti veloparkā. Tā kā pirmais ir kāju posms, nolemjam somas nemaz neņemt līdzi. Mūs pieskata lieliskā līdzjutēja Iveta (vienīgā no visām komandām), kuras atbalsts lieti vēlāk noderēs.
Pirmais posms
 |
| 1.posmā veiktais maršruts |
Atskanot starta šāvienam, ko rada kāds zēns, saspridzinot balonu, Imants jož pēc kartēm. Kamēr mēs ar Imantu, kam šīs ir pirmās piedzīvojumu sacensības, mēģinām saprast, kur kartei ir augša un kur apakša un kas tie par mazajiem burtiņiem kartes malā, Ullai jau viss skaidrs – 1.posms ir klasiska pilsētas orientēšanās pēc aerofoto kartes, ar rakstveida leģendu, izvēles distance (kas ļoti būtiski, jo sastapām komandu, kas bezjēdzīgi ņēma punktus pēc kārtas). Vairums komandu jau aizskrējušas distancē, jožam tiem pakaļ. Pirmajos 200 metros plāns, kādā secībā jāņem punkti, jau ir skaidrs – pretēji pulksteņrādītāja virzienam seši punkti, viss elementāri.
 |
| Velo foto leģenda |
Skrienot plēšam jokus, lai mazinātu nelielo satraukumu. Pirmajā posmā vienīgā aizķeršanās rodas, ejot no 5. uz 2. KP pa taisno, bet priekšā ir upīte, kas kartē zem kokiem nav redzama. Tā nu veicam lieku līkumiņu. Kad ieskrienam veloparkā, Iveta ziņo, ka esam ceturtie (no 15 komandām, kas startē Tautas klasē)! Liekas dīvaini, bet drīz turpat aiz muguras veloparkā ieskrien vēl pāris komandas. Pirmais posms pieveikts 0:33:21 h. Velkam somas, ķiveres un laižam otrajā posmā!
Otrais un trešais posms
 |
| Actiņās prieks, satraukta sirds |
Otrais posms jāveic ar velosipēdiem pa Smiltenes ielām, tā ir pavēles distance. Doti ielu nosaukumi, pa kurām jābrauc un uz kurām jānogriežas. Itkā ļoti vienkārši – es braucu pa priekšu un meklēju ielu nosaukumus, bet Ulla ar Imantu cenšas ielu malās pamanīt 11 objektus, kuru foto ir mūsu kartēs. Katrā foto attēlotam objektam jāpiefiksē mājas numurs, kas noderēs tālākos posmos. Nelielas problēmas sagādā tas, ka katrā ielā jāiebrauc iekšā, kamēr atrod kādu izkārtni ar ielas nosaukumu. Te mums paveicas – iesēžamies astē vietējo komandai, kas visas ielas zina no galvas. Vienā vietā gan viņi sapinas meistarībā un mēs arī, bet beigās tiekam līdz galapunktam – kapsētai, ar savāktiem visiem objektiem!
 |
| Velo-foto posmā veiktais maršruts |
Te atkal gadās misēklis – kļūdas pēc apbraucam apkārt visai kapsētai (kas ir paliela), pirms kopā ar vietejo komandu nonākam karšu izdales punktā – vietējā Stounhendžā, kalna galā novietotā skaistā objektā. Tur mūs sagaida Iveta, organizatore Kristīne un tiekam pie lielās kartes, ar ko veiksim visu atlikušo distanci. Saule riet, ir varavīksne pēc nelielā lietutiņa, esam slapji. Kāda komanda jau pumpē pārsisto riepu. Jūtamies labi, apēdam pa želejai. Aiziet trešajā posmā!
 |
| 10.-11.KP (kļūda) |
Trešajā posmā bija ar velo jāatrod trīs kontrolpunkti un beigās jāveic punktu pārlikšana uz karti (kas bija šo sacensību cietakais rieksts). Pirmo punktu (10.) paņēmām salīdzinoši veiksmīgi, taču pēc tā piezagās lielākā šo sacensību laža. Negājām pēc azimuta uz nākamo 11. KP, bet aizskrējām pakaļ kādai komandai. Tā aizdrāzās pa kartē neiezīmētu asfaltētu ceļu. Ilgi centāmies saprast, kur atrodamies, jo negribējās pieņemt, ka karte varētu būt tik nepareiza, ka taciņas vietā ir lielceļš ar ceļazīmēm. Pabraucām pakaļ vēl vienai komandai, līdz pieņēmām vienīgo loģisko lēmumu – atgriezties 10.KP un iet pēc azimuta pa džungļiem. Nācās šķērsot upi un piesmelt kājas. Riteņu zobrati piedzinās ar egļu zariem. Beigās kopā ar vēl vienu komandu atradām 11. KP pēc 50 minūšu meklēšanas. Labākie šo etapu veica deviņās minūtēs... Mācība – neskriet nevienam pakaļ. Tālāk aizgāja jau labāk – 12. KP paņēmām prātīgi un uz karšu zīmēšanu ieradāmies ap 12 naktī.
Ceturtais posms
 |
| Šie rimbuļi bija jāuzliek uz lielās kartes |
Ar karšu pārzīmēšanu gāja ļoti grūti. Organizatori bija reāli pārcentušies un izdomājuši pārāk sarežģītu shēmu. Bija jāpārliek uz lielās kartes 6.punkti, par kuriem vienīgais, kas bija zināms, bija nelielas rakstveida leģendas, piemēram "Ūdens muca karjerā" un "Tērcītes ieteka upē". Vienīgā daudz maz jēdzīgā piesaiste bija karjers. Izdūrām vienā kartē adatiņas, un no apakšas spīdinājām ar lukturīti, grozot karti. Pāris varianti likās cerīgi. Beigas, daļēji ar veiksmes palīdzību, daļēji nočekojot pie organizatoriem savas versijas pareizību, izdevās punktus sazīmēt! Pavadījām starpfinišā kopā kādu pusstundu, ēdot riekstus un želejas, dzerot ūdeni un zīmējot karti. Šeit atkal jāuzsver nenovērtējamais Ivetas atbalsts, jo viņa, mūs gaidot, bija ievākusi informācijas drumslas, kas izradījās ļoti noderīgas. Posmā dodamies ap pusvieniem, tobrīd esam nokrituši uz 10.vietu, bet turpat kādas 15-20 minūtes priekšā ir vēl vairākas komandas.
 |
| Lielā cilpa (3.-8.posms) |
Tātad jāsavāc seši punkti lielajā kartē (1:50000) ar ļoti aptuvenām leģendām. Punkti jāvāc pa lielu apli, jābrauc pa ceļiem. Pirmais punkts ir netālu, jāšķērso upīte pa braslu un tad pa džunglīšiem jāatrod tērcītes ieteka upē. Mežā redzam snaikstāmies vairākus lukturīšus, dodamies iekšā uz rokā ir. Pie velosipēdiem biju nofiksējis savu GPS, tāpēc, ārā nākot, viegli atrodam riteņus. Nākamais punkts galīgi nepadodas. Atkal sēžam astē kādai komandai, un pašaujam garām punktam. Braucam atpakaļ, un atkal garām. Beigu beigās tomēr atrodam viltīgu ceļu, kas garām barucot, nav pamanāms. Atkal zaudētas kādas 25 minūtes, bet vismaz rokā ir. Tālāk aiziet kā pa sviestu. Uzņemam atzīstamu ātrumu, nākamo bebru aizsprostu ar Imantu paņemam divatā, kamēr Ulla plāno tālāko maršrutu. Tad paņemam mucu karjerā tieši pirms daudzu komandu ierašanās, nākamo pārpurvoto pļaviņu, kur jābrien līdz ceļiem pa ūdeni, daudzas komandas vispār nepaņem, tādēļ tur vēl vairāk atraujamies no sekotājiem. Tad arī aiz inerces paķeram torni pļavas vidū un varam doties 5.posmā! Ceturtais pieveikts visumā atzīstami, sāk atgriezties optimisms.
Piektais un sestais posms
Arī piektais posms ir ar velo, pavēles distance. Jābrauc atkal uzmanīgi, vērojot pa ceļam noslēptus objektus. Skaidu kaudzi atrodam viegli, taču nākamais KP, kas noslēpts augstu kokā, ir viltīgs (daži to nepaņēma). Ulla ar Imantu uzlien kokā. Tālāk paņemam pussalu (paldies Imantam). Te pēkšņi aiziet liela ziloņu taka pa brikšņainu stigu un elektrolīniju. Liekas ļoti aizdomīgi, tomēr paklausam Ullai un pareizi vien ir. KP pie elektrības staba. Turpat jau ezeriņš, vēl vien miniens gar Smiltenes robežām un sasniedzam kārtējo veloparku. Priekšā speciālais uzdevums (virves) un kāju posms pa Smilteni.
 |
| Smiltenes mežaparks |
Nolemjam sākt ar virvju uzdevumu. Uzdevums liekas diezgan vienkāršs – jāuzrāpjas kokā pa virvju kāpnēm apmēram 7 m augstumā un tad kā Siguldas "Mežakaķī" jāiet pa divām trosēm, uz vienas liekot kājas, pie otras turoties ar rokām. Uzdevuma laikā jādrošinās ar karabīnēm. Pirmais iet Imants, pieturam viņam kāpnes. Tad ie Ulla, un beigās es. Kāpnes ļogās visos virzienos, gandrīz pazaudēju brilles. Ar mokām, tomēr šo posmu pieveicu. Tālāk jau aiziet vieglāk, vispirms jāpaskraida pa augstāko vietu Smiltenē un pilskalnu, vācot norādes, un tad tālāk neliels loks pa pilsētu, savācot trīs vieglus punktus – to skaitā meteorīta krāterī un skatu tornī, kas 6:30 no rīta ir īpaši romantiski :) Jožam atpakaļ uz veloparku un aiziet pēdējos divos posmos! Pirms tam gan Ulla ar Imantu izštuko tālāko maršrutu ar nelielām rēķināšanas niansēm. Jāliek lietā arī velo-foto posmā iegūtie māju numuri.
Septītais un astotais posms
 |
| Rīta kāju posms ar ezeriņiem |
Jau iestājies rīts, cilvēki dodas savas gaitās, bet mēs drāžam ar riteņiem atpakaļ laukā no Smiltenes uz mežiem. Pa ceļam atzīmējamies sacensību centrā. Nākamo 34.KP atkal nevaram atrast, visiem jau tāda kā apātija uznākusi. Satiekam dažās sporta klases komandas, kas mazliet palīdz. Atkal jābrauc gabals atpakaļ. Nebijām pamanījuši taku, kas iet iekšā mežā, tur jau arī punkts. Tagad minam uz meža ezeru, kur sākas pēdējais kāju posms pa mežu, karte 1:15000, bet 1986.gadā taisīta :) Izštukojam, kuri punkti jāņem, to skaitā ir divi punkti ezeru vidū. Tos atliekam uz pašām beigām, paķeram peldvestes un dodamies distancē. Nez kāpēc padomāju, ka pulkstens jau 9:30, tātad līdz 10:00 nekādi nevaram paspēt finišēt. Punkti ņemās viegli, jo jūtamies savā ādā – klasiskā orientēšanās. Pārsvarā gan ejam, brīžiem uzskrienot. Pasprūk pa jokam. Mazliet samulsina milzīgais lielceļš, ka uzbūvēts kartes vidū, bet droši ejam uz priekšu un visi punkti ir īstajās vietās.
 |
| Sacensību leģenda |
Beidzot sasniedzam ezeriņu. Neko darīt – jāpeld. Pēc nelielas padomāšanas peldu zeķēs. Ūdens ir dzestrs, bet ļoti spirdzinošs. Skrienam tālāk uz otru ezeriņu, tur ir jāpeld mazliet lielāks attālums, brīžiem laižos arī uz muguras. Rokā ir. Izrādās, ka ir 9:40 un vēl varam paspēt finišēt kontrollaikā! Drāžam ar velo uz finišu atpakaļ Smiltenē, neņemot pēdējo punktu Teperis Sala (lai ko tas arī nozīmētu), jo vienu punktu ir atļauts neņemt. Ullai jau spēki iet uz galu, tomēr finišējam 9:55:15, nepilnas 14 stundas pēc starta! Beidzot varam atslābt un uzreiz sajūtam nenormālu nogurumu. Pieveikti 120 km (20 km kājām un 100 km ar velo).
Noslēgums
 |
| Apbalvošana! |
Pēc dušas, noeejot gar finiša zonu, no organizatoriem uzzinām, ka esam 3.vietā Tautas klasē un 2.vietā Mix grupā! Godīgi sakot, laba nojauta man jau bija, jo pa ceļam uz finišu aizminām garām divam komandām, kā arī visu otro nakts daļu veicām ātri, precīzi un bez lielām lažām. Pjedestāls, diploms, balvas – patiess gandarījums. Mājupbraucot rodas problēmas noturēt vaļā acis. Katrā ziņā esam ļoti apmierināti ar paveikto un komandas darbību kopumā.
