Šonedēļ paviesojos divos atšķirīgos Magnētos. Ummja ezera posms pie Lilastes bija ļoti ātrs, viegli skrienams, bet nācās skriet ar kopēto karti, kurai pat nebija Z līnijas! Konkrēts kretīnisms. Kaut kā līdz galam tiku, nelielas kļūdiņas mijās ar rupju kļūdu beigu daļā (klajā laukā bedre, nesaprotami ceļi), bet beigas uzskrēju un viss ok. Vidējais 7:26 min/km, bet tikai 738 punkti, jo līderi mežonīgi ātri noskrēja.
Božās atgriezos pēc diviem šeit neveiksmīgi aizvadītiem posmiem, vieta asociējās ar biezokni un mellenājiem. Kā par brīnumu, šoreiz pat ar kopēto karti izdevās salīdzinoši labs starts. Skrēju ātri, nevienam astē nesēdēju, tieši otrādi, apsteidzu divus konkurentus godīgā cīņā. Laikapstākļi bija ideāli - +15 grādi, tikko nolijis, svaigs gaiss. Bija sīkas kļūdiņas gandrīz pie katra punkta, bet atkal izdevās uzskriet beigas un rezultātā 783 punkti, līdz 800 mierīgi varēja aizsniegties. Vidējais 8:19 min/km pietiekami labs tādai topogrāfijai.
Šī gada plānu (divas 6.vietas, 900 pt) laikam neizdosies izpildīt, jo pussezonu traumas dēļ nestartēju, faktiski līdz Jāņiem. Pēc tam forma bija laba, ir divas 8.vietas un 800 punkti Beberbeķos (ja nebūtu tizla nepiespiestā kļūda, būtu visi 872 pt), tā ka tālu no mērķiem neesmu, turklāt pēdējos divos gados strauji pieaugusi B grupas konkurence. Jāmēģina sezonas beigās vismaz vienreiz izšaut.
piektdiena, 2010. gada 27. augusts
pirmdiena, 2010. gada 2. augusts
Ložmetējkalna / Skuķīšu kļūdu analīze
Pagājušo nedēļu ņēmu dalību divos "Magnēta" etapos, abos ar viduvējām sekmēm. Abos gadījumos rupjas kļūdas pieļāvu distances vidusdaļā, bet sākumu un beigas veicu teicami. Nolēmu, ka zīmīgākās kļūdas ir vērts izanalizēt sīkāk, ņemot vērā, ka manā rīcībā ir precīzi GPS pārvietošanās dati un kamēr atmiņas vēl svaigas.
Pa strēlnieku takām Ložmetējkalnā
Ložmetējkalnā esmu jau trešo reizi, apvidus labi zināms, mērogs 1:7500, RA virzienā kalnu grēda, no tās uz D milzīgais Tīreļpurvs, bet uz Z dažādi skrienams līdzenums. Šī etapa īpašā iezīme ir lielais KP skaits nelielā apvidū, kas nozīmē, ka nepārtraukti jākoncentrējas, jo etapi ir īsi, bet pietiekoši sarežģīti. Atslēga ir orientēties ļoti uzmanīgi, īpaši beigu daļā. Mežs pamīksts.
Uzreiz jāsaka, ka uzmanīgi noorientēties nesanāca, kļuvu paviršs un sāku skriet uz "aptuveno" un uzreiz aplauzos. Kļūdu analīzei esmu paņēmis divus etapus, kas lielā mērā sabojāja rezultātu un ko noteikti varēja iziet veiksmīgāk.
Kļūdu analīze
Pirmajā gadījumā ceļā uz punktu bija jāšķērso liels, aizaudzis grāvis. Pārāk koncentrējos uz kāju nesaslapināšanu un grāvja ērtu šķērsošanu, kā rezultātā aiz grāvja aizskrēju pilnīgās auzās – sajaucu ceļus, tad bridu pa purvu un beigās neko vairs nesapratu. Pozitīvi, ka savācos, noorientēju sevi, sapratu kļūdu un žigli veicu etapa beigas.
Otrajā gadījumā kļūda bija pilnīgi nepiespiesta. Nebiju veicis ne pusi no etapa, kad uzdūros stigai, ko kartē nez kāpēc nepamanīju. Nolēmu, ka esmu jau punktam garām un nācu atpakaļ... Varētu teikt, ka šeit man piemetās vadātājs. Arī labu brīdi nostāvēju uz vietas, prātā izdomāju, kur problēma, un tālāk jau bija ok. Šo kļūdu grūti izskaidrot citādi, kā ar koncentrēšanās trūkumu.
Maltuves purva stūris Skuķīšos
Uz Skuķīšiem devos pēc ļoti nogurdinošas darba dienas, cerībā uz "skrienamo" etapu. Kas tev deva! 2/3 no kartes bija viegli skrienama, bet kartes augšdaļā bija ierīkojies Maltuves augstais purvs ar ļoti briesmīgu malu – krituši koki, ap celmiem slīkšņa, kārklu audzes, reizēm jālien rāpus, reizēm jālien pāri kokiem, jāšķērso upe. Pa skarbo. Atkal distances daļu pa "normālo" mežu veicu atzīstamā tempā, kamēr pa biežņu gāja kā pa celmiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Kļūdu analīze
Kopumā rupjas kļūdas bija četras, bet analīzei izvēlējos divas, kas visvairāk sabojāja rezultātu. Pirmā bija garš etaps, kur nebija īsti, kur piesieties. Vēsu prātu, izpētot karti, atradu divus kaut cik normālus maršrutus (skat. "Izplānotie maršruti"), bet realitātē skrēju stipri vien uz dullo. Karte ir viens, dzīve – kas cits. Kas kartē ir balts, skrienams mežs, dzīvē ir pabriesmīga kritala ar dubļu takām, žagariem, slapjiem egļu zariem utt. Paveicās, ka izmisuma brīdī pamanīju cilvēkus, kas mani izveda uz citu punktu, no kura jau izdevās kaut cik noorientēties.
Otra kļūda bija nākamajā etapā. Tas laikam bija briesmīgākais šā gada etaps, ja pat ne vispār manā karjerā. Kaut kas līdzīgs ir tikai Dūjās un Uzvaras līdumā. Izplānoju itkā visvieglāko maršrutu, bet, jau sākot pa to iet, sapratu, ka būs auzas. Krustam šķērsām sakrituši koki, azimutu noturēt nav nekādu izredžu, jau pēc 100 metriem nesaproti, kurā virzienā jāvirzās. Nolēmu iet laukā uz vecu izcirtumu, kas kā gaismas stariņš vīdēja starp džungļiem. Izcirtums bija aizaudzis ar kaut kādām 3metrīgām niedrēm, kas auga pa taisno dubļainā žļurgā, kas pilna ar puvušiem kokiem. Par laimi, izcirtuma stūros bija mednieku (vai putnu vērotāju?) torņi, kas bija atzīmēti arī kartē. Kad rāpus biju šķērsojis upi un nonācis tādā kārklu pudurā, no kura izejas nebija nevienā virzienā, kā tikai 100 metrus rāpus atpakaļ, nolēmu stāties ārā. Ātri vien apjēdzu šī lēmuma bezjēdzīgumu, jo nebija jau, kur izstāties, no biežņas tāpat laukā jātiek, tā ka stūmos vien uz priekšu, uz milzonīgo Maltuves purvu... Tas izrādījās diezgan sauss un, kas visjaukāk, labi pārskatāms. Varētu pat teikt, ka pa purvu jau aizgāja kā pa sviestu :)
Sausais atlikums
Rezumējot kļūdu analīzi, jāsecina, ka Ložmetējkalnā kļūdas izraisīja paviršība un koncentrēšanās trūkums, kas rezultējās nepareizā lēmumu pieņemšanā. Skuķīšos, savukārt, pareizais variants bija iet ļoti uzmanīgi, un etapus veikt, stingri pieturoties pie mikroobjektiem. Diemžēl vieglāk pateikt, nekā izdarīt, un faktiski pie pašreizējās fiziskās sagatavotības gandrīz izdarīju maksimumu, vienkārši ir tādi posmi, kas jāizdzīvo pieredzes vārdā. Kā ierasts, ļoti interesanti raksta arī Francs Ferdinands – par Ložmetējkalna posmu lasīt te, par Skuķīšiem te.
Šonedēļ paredzēti maigāki posmi Jūgezerā, Mežkalnos (grūtais) un Krievupē.
Pa strēlnieku takām Ložmetējkalnā
Uzreiz jāsaka, ka uzmanīgi noorientēties nesanāca, kļuvu paviršs un sāku skriet uz "aptuveno" un uzreiz aplauzos. Kļūdu analīzei esmu paņēmis divus etapus, kas lielā mērā sabojāja rezultātu un ko noteikti varēja iziet veiksmīgāk.
Kļūdu analīze
Pirmajā gadījumā ceļā uz punktu bija jāšķērso liels, aizaudzis grāvis. Pārāk koncentrējos uz kāju nesaslapināšanu un grāvja ērtu šķērsošanu, kā rezultātā aiz grāvja aizskrēju pilnīgās auzās – sajaucu ceļus, tad bridu pa purvu un beigās neko vairs nesapratu. Pozitīvi, ka savācos, noorientēju sevi, sapratu kļūdu un žigli veicu etapa beigas.
Otrajā gadījumā kļūda bija pilnīgi nepiespiesta. Nebiju veicis ne pusi no etapa, kad uzdūros stigai, ko kartē nez kāpēc nepamanīju. Nolēmu, ka esmu jau punktam garām un nācu atpakaļ... Varētu teikt, ka šeit man piemetās vadātājs. Arī labu brīdi nostāvēju uz vietas, prātā izdomāju, kur problēma, un tālāk jau bija ok. Šo kļūdu grūti izskaidrot citādi, kā ar koncentrēšanās trūkumu.
Maltuves purva stūris Skuķīšos
Kļūdu analīze
Kopumā rupjas kļūdas bija četras, bet analīzei izvēlējos divas, kas visvairāk sabojāja rezultātu. Pirmā bija garš etaps, kur nebija īsti, kur piesieties. Vēsu prātu, izpētot karti, atradu divus kaut cik normālus maršrutus (skat. "Izplānotie maršruti"), bet realitātē skrēju stipri vien uz dullo. Karte ir viens, dzīve – kas cits. Kas kartē ir balts, skrienams mežs, dzīvē ir pabriesmīga kritala ar dubļu takām, žagariem, slapjiem egļu zariem utt. Paveicās, ka izmisuma brīdī pamanīju cilvēkus, kas mani izveda uz citu punktu, no kura jau izdevās kaut cik noorientēties.
Otra kļūda bija nākamajā etapā. Tas laikam bija briesmīgākais šā gada etaps, ja pat ne vispār manā karjerā. Kaut kas līdzīgs ir tikai Dūjās un Uzvaras līdumā. Izplānoju itkā visvieglāko maršrutu, bet, jau sākot pa to iet, sapratu, ka būs auzas. Krustam šķērsām sakrituši koki, azimutu noturēt nav nekādu izredžu, jau pēc 100 metriem nesaproti, kurā virzienā jāvirzās. Nolēmu iet laukā uz vecu izcirtumu, kas kā gaismas stariņš vīdēja starp džungļiem. Izcirtums bija aizaudzis ar kaut kādām 3metrīgām niedrēm, kas auga pa taisno dubļainā žļurgā, kas pilna ar puvušiem kokiem. Par laimi, izcirtuma stūros bija mednieku (vai putnu vērotāju?) torņi, kas bija atzīmēti arī kartē. Kad rāpus biju šķērsojis upi un nonācis tādā kārklu pudurā, no kura izejas nebija nevienā virzienā, kā tikai 100 metrus rāpus atpakaļ, nolēmu stāties ārā. Ātri vien apjēdzu šī lēmuma bezjēdzīgumu, jo nebija jau, kur izstāties, no biežņas tāpat laukā jātiek, tā ka stūmos vien uz priekšu, uz milzonīgo Maltuves purvu... Tas izrādījās diezgan sauss un, kas visjaukāk, labi pārskatāms. Varētu pat teikt, ka pa purvu jau aizgāja kā pa sviestu :)
Sausais atlikums
Rezumējot kļūdu analīzi, jāsecina, ka Ložmetējkalnā kļūdas izraisīja paviršība un koncentrēšanās trūkums, kas rezultējās nepareizā lēmumu pieņemšanā. Skuķīšos, savukārt, pareizais variants bija iet ļoti uzmanīgi, un etapus veikt, stingri pieturoties pie mikroobjektiem. Diemžēl vieglāk pateikt, nekā izdarīt, un faktiski pie pašreizējās fiziskās sagatavotības gandrīz izdarīju maksimumu, vienkārši ir tādi posmi, kas jāizdzīvo pieredzes vārdā. Kā ierasts, ļoti interesanti raksta arī Francs Ferdinands – par Ložmetējkalna posmu lasīt te, par Skuķīšiem te.
Šonedēļ paredzēti maigāki posmi Jūgezerā, Mežkalnos (grūtais) un Krievupē.