pirmdiena, 2011. gada 22. augusts

Pārgājiens gar jūru

Jūras piekraste pie Ķurmraga
Augusta sākumā devāmies ikgadējā divdienu pārgājienā gar jūru ar manu sievasbrāli Ansi. Pērn gājām no Daugavas ietekas līdz Lembužiem, šoreiz nolēmām nākt no Igaunijas puses. Pēc dažādu variantu apsvēršanas nolēmām nākt no Hēdemēstes līdz Lembužiem, kas pēc aptuveniem aprēķiniem veidoja 85 km gabalu. Bija doma nākt lielāku gabalu, bet uz augšu no Hēdemēstes ir kaut kāds dabas liegums, visdrīzāk briesmīgi aizaudzis ar niedrēm, tāpēc nolēmām neriskēt. Tāpat jau nebija pārliecības par jūras krastu, jo par Ainažu randu pļavām bija dzirdēts, bet Igaunijas piekraste bija miglā tīta. Itkā atcerējos, ka pie Pērnavas bija normāls smilšains krasts. Google Earth arī neko īsti redzēt nevarēja. Ansis iepriekš bija atnācis vienā dienā no Salacgrīvas, tā kā rēķinājāmies, ka pirmā dienā jātiek vismaz līdz Ainažiem, lai cerētu aiziet divās dienās līdz galam. Te var apskatīt mūsu veikto maršrutu pēc GPS datiem: 1.diena, 2.diena (1.daļa), 2.diena (2.daļa).

Pirmā diena

Mūsu karte
Startēju no Saulkrastiem pēc nieka četru stundu gulēšanas (nevarēju palaist garām Ernesta Gulbja uzvaru Losandželosā), Lembužos ātri iedzērām pa kafijai un tad jau sievastēvs Dainis mūs ar golfu veda uz Igauniju. Izbraucām ap astoņiem. Salacgrīvā uztankojāmies ar enerģijas dzērieniem, ūdeni, tūristu brokastīm, šokolādi, tango desiņām un banāniem. No Hēdemēstes izgājām jūras krastā 10:30. Jūras krastu ilgi bija jāmeklē, jo visa piekraste bija niedrēs. Beigās caur kaut kādām mājām tikām līdz jūrai. Izrādījās, ka gar visu jūrmalu stiepjas 100 metrus plata niedru josla! Krasta pusē niedres pārgāja garā zālē un pēc tam brikšņainā mežā, tur nebija ko domāt iet. Palika divi varianti – iet ārā pa ceļu (neinteresanti) vai mēģināt iet niedrēm gar jūras pusi (bija doma, ka nevarētu būt sevišķi dziļš, ja jau tur aug niedres). Saimnieks bija niedrēs izdzinis eju, pa ko devās jūrā ar laivu. Tā nu mēs pa šo eju iebridām jūrā, kamēr niedres beidzās. Dibens sākumā bija dūņains, bet dziļāk palika smilšains, ar retiem akmeņiem.
Tā tas izskatījās no jūras puses
Jūra izrādījās ļoti sekla, knapi līdz ceļiem, varēja pat pa taisno sķērsot nelielus līcīšus. Pirmajā dienā interesantākais bija šķērsot vecus pamestus moliņus pa jūras pusi. Krasta pusē parasti bija kaut kāda pamesta zivju fabriciņa ar iežogotu palielu teritoriju, kā arī niedru ieskauta. Apkārt iet likās sarežģīti un neinteresanti, tāpēc gribējām molus šķērsot, forsējot pa taisno, jo izskatījās, ka starp tiem sen nekas nav tīrīts un padziļināts, un tie izmantoti tikai kā laivu iebrauktuves jūrā. Paši moli arī bija apauguši ar zāli un krūmiem, apmēram 50 m gari. Prātīgākais bija tos šķērsot gar pašu galu, kur saskalotas smiltis. Pirmajam molam tikām garām, mazliet tikai saslapinot šortu galus! Pēcpusdienā sasniedzām vienu nopietnāku molu, kura galā sēdēja divi igauņu makšķernieki. Teica, ka dziļums esot 1,5–2 metri, tātad ar mugursomām nešķērsojams. Ansis tomēr nolēma pārbaudīt, ielīda bez somas un pārbrida pāri. Izrādījās, ka seklākajā vietā ūdens tikai līdz nabai. Tā nu pacēlām somas virs galvas un pārbridām pāri, igauņi smējās kā kutināti!
Redzējām arī šādus peldlīdzekļus
Vakarpusē sasniedzām trešo molu, vēl lielāku, un to šķērsojām pa krastu, jo nebija niedru un pa augšu gāja ceļš, taču arī šis mols izskatījās "ņemams". Pa ceļam vēl savācām vienu ne sevišķi aizraujošu slēpni mežā pie kempinga. Lielāko dienas daļu bridām pa sērēm un ūdeni, šur tur varēja paiet arī pa pludmali, bet botas kājās nesanāca uzvilkt. Cilvēku bija izteikti maz, pūta pavēss ziemeļu vējiņš, bet bija saulains. Vakarā sasniedzām Ainažu molu (tikai viens mols, sen nelietots). Uz tā atradām vēl vienu slēpni un apgājām arī šo molu pa jūras pusi, mazliet samērcējot bikses. Tālāk sekoja tas, kas laikam saucās slavenās "randu pļavas" – kādus 100–200m biezas niedres. Bridām tik tālāk pa jūru. Mēģinājām vienu brīdi iet pa niedrēm, bet iepērāmies kaut kādā čūkslājā, nācās iet gabalu atpakaļ. Beigās metām mieru netālu no putnu vērošanas torņa un sēres niedrēs. Uz niedrēm izdevās pamatīgi sadurt kāju, nolauzta niedre iedūrās papēdī. Uzslējām telti tā lai tā nebūtu no torņa un jūras redzama. Uguni nekūrām, aprijām savas pupiņas ar cūkgaļu un likāmies uz auss ap 22.

Otrā diena

Pa šādām sērēm bieži gājām
Šoreiz gulēšana smilšu kalniņā likās labāka, kā pērn (Ansis gan tā nedomāja), jo bija baigais nogurums. Biju izracis ķermeņa formām atbilstošu nišu smiltīs. Vienīgi baisi auksti bija, nosala deguns. Pamodāmies pavēlu, pēc astoņiem. Žigli savācām pekeles un devāmies tālāk pa ūdeni, kas nebija tik silts, kā iepriekšējā dienā. Papēdis drusku sūrstēja. Pēc mūsu aprēķiniem, līdz Salacgrīvai bija atlikuši kādi 5 km. Drīz vien jau ieraudzījām iespaidīgu molu, kas acīmredzot bija Salacgrīvas osta. Drusku mulsināja savādā pludmale, kas nu nekādi neatgādināja "Positivus" laikā redzēto pirms gada - nebija ne akmeņu jūrā, ne platās lagūnas... Maz kā vētra noskalojusi, padomāju. Līdz molam netikām, jo sākās ostas teritorija un žogs. Uzkāpām augšā uz šoseju, tiktāl viss būtu ok, bet gabaliņu tālāk redzam norādi "Kuivižu osta". Wtf? Viss skaidrs, esam tikai Kuivižos, līdz Salacgrīvai vēl kāds piecītis. To veicām pagaidām lielākajā ātrumā (pēc GPS datiem) – 12 min/km, tātad stundā.
Veczemju klintis
Salacgrīvas mols bija vēl iespaidīgāks par Kuivižu, laikus gājām augšā uz šoseju pirms ostas. Jā, "Positivus" pludmale bija tāda pati, kā pirms gada :| Salacgrīvā atradām vienu slēpni pilskalnā, paviesojāmies atkal Maximā un tad gājām lejā pie jūras un uz priekšu. Pulkstens jau bija 13.00. Kādu laiku vēl bija jābrien gar niedrēm, bet vienā brīdī arī jūras dibens palika akmeņains, tāpēc kādu gabalu gājām pa veco ceļu pa mežu. Paņēmām vēl pāris slēpņus Svētciemā un vienu Vitrupē, kur ieturējām pēdējo pusdienu pauzi. Pa ceļam bija pāris zemesragi ar milzīgiem laukakmeņiem, pa kuriem lēkājot varēja izlocīt kājas un nodarbināt mazliet citas muskuļu grupas.
Urā, beidzot Ķurmraga bāka!
Tālāk gājām pieklājīgā tempā, pļāpādami par sazvērestības teorijām un likdami likmes, vai tas tālais rags ir Ķurmrags. Tas tomēr izrādījās tikai Veczemju klintis (es vinnēju), bet Ķurmrags arī vairs nebija tālu. Sasniedzām to pirms astoņiem vakarā. Vēl tikai pēdējie astoņi kilometri gar Tūju, kurus veicām 1:40 h un ieradāmies Lembužos precīzi līdz ar saulrietu 21:35, kur mūs ar pankūkām sagaidīja sievasmāte un citi radi. Vēl viens pārgājiens pieveikts. Nākamgad plānojām 3-diennieku pa Kurzemes jūrmalu no Liepājas līdz Ventspilij vai kaut ko tamlīdzīgu.