Ekskursija
Šodien pabiju Ziemassvētku kauju vietās ar jaunajiem darba kolēģiem. Uzreiz jāsaka, pasākums bija izdevies, atstāja ļoti labu iespaidu. Gan par strēlnieku sadzīvi 1.Pasaules karā, gan kauju gaitu, gan vispārēju ieskatu apkārtnes reljefā. Tā ka virkne "Magnēta" kārtu notiek šajā apvidū, Liepājas šosejas malā, iepretim Babītes ezeram - sākot ar Božām, Lapsām, Lapsiņām, Tīreļiem, Ložmetējkalnu un beidzot ar Kalnciemu, uzzināt ko jaunu par šo apvidu, reljefu, tā vēsturi bija ļoti interesanti. Tā teikt, citas izjūtas, skrienot jūties mazliet kā partizāns.
Garā kāpa
Tie, kas kādā no šiem apvidiem jau orientējušies, zinās, ka visas kartes šķērso neliela kalnu grēda, kam šosejas pusē ir "džunglītis", bet otrā pusē purvs. Izrādās, ka kalnu grēda patiesībā ir tā saucamā Garā kāpa, kas stiepjas no Beberbeķiem līdz pat Lielupei. Tas faktiski ir vienīgais vertikālais reljefs ļoti plašā apvidū, jo uz dienvidiem no kāpas stiepjas lielais Tīreļpurvs, kas 35 km tālāk atduras Olaines stacijā un aizņem 65000 hektārus, ir pilns ar akačiem un kurā notika kaujas. Savukārt uz ziemeļiem ir purvains apvidus un tālāk jau Lielupe un jūra, tātad plakans reljefs. kāpa ir 70-300 metru plata, un tās augstākais punkts ir Ložmetējkalns - tikai 9 metri virs jūras līmeņa. Kara laikā augstums bija 12,5 m, tad tur atradās ložmetēju ligzdas, kas noklāja visu apkārtni 3 km rādiusā ar lodēm.
Mežs?
Tas bija iespējams tāpēc, ka 1916.gadā tur nebija meža! Tagad visa grēda ir apaugusi ar kokiem, un arī abās pusēs purvs ir apmežots. Bet toreiz viss bijis pliks. Pēc kara, kad dalīja zemi, strēlnieki paši pieteicās uz neauglīgajiem purva gabaliem, nostaļģija pēc kritušajiem biedriem un patriotisku apsvērumu vadīti. Diemžēl sliktās zemes (kūdra) dēļ nekas neauga, par spīti lielajiem meliorācijas grāvjiem, kas bija izrakti, lai nosusinātu purvus. Tagad šie grāvji regulāri jāšķērso orientieristiem. Tā nu bijušie strēlnieki atmeta ar roku, apmežoja šo zemi un dzīvoja citur.
Grāvji un bedres
Vēl viena interesanta lieta par Garo kāpu - kara laikā tā bija no vienas vietas nobūvēta ar zemnīcām, jo bija vienīgā sausā vieta apvidū. Pēc kara cilvēki kurināmā meklējumos (koku taču nebija) zemnīcas nojauca, tāpēc tagad palikušas tikai bedres, kurās Henrijs mīl paslēpt kontrolpunktus :) Jāsaka paldies Henrijam, ka kontrolpunkti netiek izvietoti tiešā frontes līnijas tuvumā, jo tad sportistiem nāktos šķērsot 6 metrus platu grāvi, kas pilns ar kūdru, un kuram pāri diez vai atrastos iespēja tikt pa koku. Un grāvis stiepjas pārdesmit kilometru garumā... Nobeigumā varu piebilst, ka regulāri Tīreļpurvā tiek atrasti karavīru līķi, pagājštrešdien lai trīs gabali apglabāti.
Ja mans stāsts ieinteresēja, rīt ir iespēja piedalīties Božu posmā, kas ir kauju vietu tuvumā. Pats diemžēl ceļa dēļ nepiedalīšos.
