Sākums neveiksmīgs
Mērogs 1:7500, viscaur balts parkveida mežs ar pavisam maziem biezoknīšiem, kuros salikti punkti – nevar būt? Tiešām mocības būs galā? Nekā. Vai nu bailes samirkt, vai grūtības pārslēgties uz tik ātru distanci izgāza distances sākumu. Otrais punkts bija nelielā purviņā, iešāvu pa ātru iekšā un paskrēju garām, minūte tu-tū. Trešais citā purviņā, atkal ierāvu par ātru iekšā, dabūju pabrist līdz punktam, minūte tu-tū. Aiz dusmām uz ceturto punktu aizgāju ar līkumu, punkts bedrē, labi, ka kāds pensis līkņājās pie tā, citādi atkal būtu minūte, bet tā – pusminūte tu-tū. Piektais posms bija pilnīgs FAIL, biju karti nolocījis tieši gar punktu un ielīmējis plēvītē. Slikta ideja, neko nevarēju saprast, skraidīju turpu šurpu, kaut kādas stigas, hvz. Beidzot atkal pensionāri izlīdzēja, snaikstoties gar īsto celmu.
Beigas kā pa sviestu
Šajā brīdī jau spriedu, ka pēc atkal zaudētajām minūtēm četrām, varbūt vērts sākt vēlreiz, bet lietus nāk un vispār kaut kā orientācija piekliboja, domāju, forši būtu, ja Gints Pētersons garam skrietu. Tavu brīnumu – pēc pāris etapiem viņš tik tiešām sveicinādams paskrēja garām! Te jāpiebilst, ka Gints Pētersons ir manas vecuma grupas līderis, kas skrien ļoti pateicīgā ātrumā, kuram varu turēt līdzi. Viņa panākumu atslēga ir izcilās orientēšanās prasmes. Dažiem citiem lielmeistariem (A.Rupais, K.Lācis, M.Godiņš) līdzi noturēt nav izredžu, viņu ātrums ir par lielu, toties viņiem bieži gadās kļūdas. Tā nu nebija citu variantu, kā bliezt Pētersonam pakaļ, cik ilgi varu izturēt, un tālāk pašam. Neticami, bet izdevās nobliezt pakaļ līdz galam! Ja tajā brīdī, kad iesēdos viņam astē, Henkam zaudēju 3 min., tad finišā biju 7 min priekšā. Vidējais bija neticamas 7:31 min/km. Punktu ziņā nekas īpašs kļūdu dēļ, toties vieta augstā 7., šogad labākā. Itkā jau nav sevišķi godīgi šādi skriet, bet tāds nu ir šis sports.
Līkne – maz neliekas
Nobeigumā pievienoju savu un Pētersona līkni, kur uzskatāmi redzams, kā mainās rezultāts, ja ir labs "zaķis".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru