"Bada spēles" Morisona kalnā

Trešdienas pievakarē steidzos Baldones virzienā, kur gaidīja Morisona kalna "Magnēts". Šis posms "Magnēta" apritē iekļauts tikai no pagājušā gada, organizatori to lakoniski raksturoja kā "ļoti interesantu un dažādu apvidu".

Karte kā no "Bada spēlēm"

Vispirms jau radās problēmas piekļūt sacensību centram, jo jāparkojas bija kaut kādā zirgu aplokā, kas pilns ar māliem. Visu dienu bija pamatīgi lijis, tāpēc visa apkārtne bija smagi izdangāta. Iepazīstoties ar karti, radās asociācijas ar grāmatu "Bada spēles", kur izdzīvošanas sacensību dalībniekiem tika izstrādāti īpaši nežēlīgi ģeogrāfiskie apvidi, lai par maz neliktos. Tā arī šeit – kartes vidū milzīgs apaļš kalns (laikam jau Morisona), viss noaudzis ar brikšņiem, zem kuriem mālaina putra. Taciņas ir, bet nežēlīgi izdangātas un ar lieliem zirgāboliem piesētas. Apkārt kalnam zirgu ganības, kur ganījās reāli zirgi, kas nebija iepriecināti par orientieristiem un dusmīgi nāca virsū. Kartes ziemeļu daļā – Baldones pilsēta, mazdārziņi, privātmājas. Bija jāskrien pagarš līkums pa pilsētas urbāno daļu. Vārdu sakot iespaidīgi. Kartē var redzēt, ka reti kur bija iespējams iet pēc azimuta, pārsvarā līkumu līkumiem, pa taciņām, kur nu katrā brīdī vieglāk.

Distance arī pietiekoši viltīga

Distance bija saplānota ļoti interesanti – sākumā krustām šķērsām pa apaugušo kalnu, tad drusku pa ganībām, tad prom uz pilsētu un beigās atkal brikšņi. Daži punkti (49. un 50.) bija jāņem pat divas reizes, kaut ko tādu vēl nebiju piedzīvojis savā orientēšanās karjerā. Sākumā man gāja vēl tīri labi, bet vienā brīdī purviņā iestiga kājas, tad uzreiz aizlija ciet brilles, pazaudēju piesaisti pie kartes. Tālāk centos iet uzmanīgi, bet kas tev deva, aizgāju citiem līdzi uz nepareizo punktu. Tālāk aizmirsu, ka man jāiet vēl līkums pa pilsētu, un priekšlaikus orientējos finiša virzienā. Zaudēju kādas 10 minūtes, 49.punktu atradu trīs reizes no dažādām pusēm. Tad pilsētas graustu rajonā bija jāšķērso upe, gandrīz jau aizgāju apkārt baigo līkumu, bet pēdējā brīdī pamanīju satrupējušu koku, pa ko nedaudz bailīgi izdevās šķērsot upi. Pie finiša jau pēdējos punktus pustumsā knapi varēja atrast.

Rezumē

Šis bija viens no šā gada interesantākajiem Magnētiem, kas pārbaudīja orientēšanās prasmi ekstrēmos apstākļos. Īpaši labi galā netiku, tāpēc arī vieta tuvu beigām, bet uztvēru to kā interesantu pieredzi un gatavošanos sestdien paredzētajam "Stipro skrējienam".